Darbs nav viegls un ir ļoti atbildīgs

Veselība

Rojas novadā pašlaik praktizē trīs ģimenes ārsti. Daktere Ingrīda Miķelsone ir vienīgā, kura ir ģimenes ārste un pediatre. Viņa teic, ka ikdienā nākas palīdzēt daudziem pacientiem, vasaras sezonā arī atpūtniekiem. Visvairāk biedējot fakts, ka jaunie ģimenes ārsti neizvēlas strādāt lauku apvidos, kur ārsta darbs nav viegls un ir ļoti atbildīgs.

Ģimenes ārste un pediatre Ingrīda Miķelsone savā praksē Rojā, Selgas ielā. Daiņa Kārkluvalka foto

Skaisti sakoptās telpas rada mājīguma izjūtu,
kad mazliet nākas uzgaidīt ārstes praksē. Sarunā daktere atklāj, ka šeit strādā no 1989. gada. Sākumā bijusi pediatra prakse, bet 2000. gadā izveidota ģimenes ārsta prakse. Viss iekārtots un saplānots pašu spēkiem un arī līdzekļiem. Kad viņa veidojusi ģimenes ārsta praksi, braukusi skatīties, kā citi to jau izveidojuši. Daktere teic: «18 gadi ir pagājuši, un visas sirdssāpes pagājušas. Nenoliegšu, tas ir prasījis daudz. Remonts ir mūsu pašu, telpas iekārtojām tā, lai praktiskāk nodrošināt visu iespējamo. Šeit viss veidots, lai mēs paši un pacienti justos labi.»
Rojā daktere nostrādājusi 40 gadus, bet par ģimenes ārsti — 18 gadus. Tagad viņa gatavojas pārsertifikācijai, lai varētu strādāt nākamos piecus gadus. Ir apkopoti precīzi dati, un zināms, ka dakteres un viņas divu palīgu Baibas Volajas un Silvijas Briedes pārziņā ir 1567 pacienti, no tiem bērni līdz viena gada vecumam — 22, no viena līdz septiņu gadu vecumam — 180 un no septiņiem līdz 18 gadiem — 364, pārējie — pieaugušie. «Tā ir normāla un optimāla ģimenes ārsta prakse, kurā varam atļauties divas medicīnas māsas, un ir pietiekams cilvēku skaits, ko varam apkalpot. Pēc struktūras man ir īsta ģimenes ārsta prakse, jo nav tikai pediatriskā un tikai internista, jo ir arī bērni un jaunieši. Pediatrisko praksi vienu nevarētu uzturēt, jo tad vajadzētu ap 900 bērnu. To skaits gadu laikā ir krietni samazinājies. Atminos laiku, kad mums bija vairāk nekā 1000 bērnu. Ja agrāk gadā dzima 80 bērni, vēlāk jau tie bija 50, 40, 30, tagad 20. Šogad piedzimuši deviņi bērni, un ir jau augusts. Rojā esmu vienīgā pediatre un lielākā daļa bērnu ir mani pacienti. Ir tādas ģimenes, kur mūsu pacienti ir bērni, vecāki un vecvecāki.»
Jāuzņemas liela atbildība
Grūti atbildēt, kāpēc jaunie nenāk uz laukiem, skan ārstes atbilde, kad jautāju par jauno dakteru vēlmi strādāt mazapdzīvotos novados. «Arī es uz Roju atnācu no Rīgas un esmu ļoti apmierināta. Tiesa, laukos būtiski samazinās iedzīvotāju skaits. Mēs Rojā esam trīs ģimenes ārsti, man ir lielākais pacientu skaits. Otrkārt, ja ģimenes ārsts nav apguvis papildu zināšanas dažādu izmeklējumu veikšanā, ir grūtāk. Rojā nav pa rokai laboratorijas, rentgena, ultrasonoskopijas. Ļoti daudz pašiem jādomā un jāuzņemas atbildība. Dažreiz varbūt pat lielāka nekā tiem, kas strādā pilsētā, kur var palūgt kolēģim pacientu paskatīt, turpat ir laboratorija un citas izmeklēšanas iespējas,» domā ģimenes ārste.
Jautāta par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Rojas novadā, daktere teic, ka to vēlētos plašāku. Labi, ja uz vietas būtu ultrasonoskopija, rentgens, lai konstatētu, cik nopietna ir gūtā trauma, un šos izmeklējumus veiktu arī citos gadījumos. Pēc dakteres teiktā, Rojā kādreiz bijusi laboratorija, rentgens, fluorogrāfs, zobārsts, zobu tehniķis. Bērniem zobu aprūpe pašlaik nav līmenī. Agrāk skolā bija zobārsts, tagad nav. Katrs zobārsts ir savā praksē, un viņu interesē, lai par sniegtajiem pakalpojumiem samaksā, nevis gaidīt, ka valsts kaut ko apmaksās. Ļoti iecienīts esot zobārsts Kolkā, kur daudzi vedot bērnus.
Praksē novērots, ka pacienti pie speciālistiem brauc gan uz Talsiem, gan citviet. Tas esot atkarīgs no cilvēku maciņa biezuma, kā arī no tā, kāds speciālists un izmeklējums ir nepieciešams. «Talsos cilvēki izmanto tos speciālistus, kas brauc no Rīgas uz Talsu veselības centru. No pacientiem ir dzirdētas labas atsauksmes. Šie speciālisti konsultē Talsos, bet, ja ir nepieciešams kaut kas vairāk, — tāpat pie viņiem jādodas uz Rīgu. Pacienti man teikuši, ka Talsos galvenokārt ir tāds konsultatīvs punkts,» pārdomās dalās I. Miķelsone.
Valsts politika veselības aprūpē — nekas spīdošs
Kad jautāju ārstei, kāda šo gadu laikā bijusi valsts politika veselības aprūpē un cik tā bijusi pretimnākoša ārstiem un medicīnas personālam, saņemu atbildi, ka par to labāk viņa negribētu izteikties. No tā noprotams, ka nekas spīdošs nav bijis, ko apliecina arī daktere. Elektroniski izmantojamajā e-veselībā, kas ārstiem obligāti jālieto no šī gada (gan praksē strādājošās medicīnas māsas, gan daktere sistēmā strādā kopš pagājušā gada), medikamentu saraksts joprojām ir nepilnīgs, lai gan pagājuši astoņi mēneši (joprojām nav ieliktas ierīces, kompensējamie pamperi, diabēta pacientiem — testa strēmeles un citas lietas). Šī lieta nav sakārtota, un jau iecerēts, ka ārstiem elektroniski rakstāmi arī nosūtījumi pie speciālistiem. «Šai iecerei esmu kategoriski pret. Vispirms, lai sakārto vienu jomu un tad ņem nākamo. Nevar noliegt, ka sistēma vairs nekaras un strādā raitāk. Tas, ka daži atļaujas teikt, ka viss ir kārtībā un ģimenes ārsti tikai nemāk strādāt ar programmu, skan aizvainojoši. Visu var iemācīties, ja vēlas, bet es nevaru no sistēmas dabūt lietas, kas tajā nav dotas,» saka daktere.
Pacientu interese par savu veselību
ir dažāda. Pēdējos gados novērots, ka cilvēki interesējas par vakcināciju — vai ir saņemtas visas potes vai kaut ko nevajag. Grūti ir tajā brīdī, kad tev kāds gados vecāks pacients ir jāaizsūta pie speciālista un viņam ir ierobežoti līdzekļi, lai to apmeklētu. Nekad nebūs tā, ka visi pacienti interesēsies par savu veselību. Ir tādi, kam pietiek ar pretsāpju zālēm un viņiem vairs neko nevajag, nemeklējot sāpju cēloni.
Taču praksē darba ir ļoti daudz, jo tā strādā katru dienu. Vasarā, kad Rojā atpūtnieku ir vairāk, nākas palīdzību sniegt arī ārvalstniekiem. Pārsvarā tā ir ērču izvilkšana, traumas un saaukstēšanās.