Atmiņas un pieredze uz mūžu

Izglītība

Rakstot par sportu, tai skaitā volejbolu, nereti labāko spēlētāju augšgalā izdodas ieraudzīt Sigetu Kviesi. Jauniete ir darbojusies Latvijas volejbola izlases sastāvā, četrus gadus aizvadījusi ASV, taču nu atgriezusies dzimtajos Talsos, kur strādā par angļu valodas, sociālo zinību, rokdarbu, sporta un kristīgās mācības skolotāju. Viņa dzīvo pēc principa «prieks rada prieku» un cenšas to ieaudzināt arī savos skolēnos.
— Kā tu raksturotu laiku, ko pavadīji ASV?
— Uz ASV man piedāvāja doties brīdī, kad pabeidzu 9. klasi. Brauciena galvenais mērķis bija iegūt bakalaura grādu Austrumu Teksasas baptistu universitātē. Devos uz ASV pusotru mēnesi pēc Talsu Kristīgās vidusskolas absolvēšanas. Toreiz tas likās kā neaizsniedzams sapnis.
Atskatoties uz pieredzēto, visspilgtāk atceros cilvēkus, kuri mainīja manus uzskatus un mācīja domāt citādāk. Man kā skolotājai un trenerei bija ļoti interesanti vērot, kā citur māca bērnus un trenē jaunos volejbolistus. Jāsaka, viņu metodes ir daudz efektīvākas.
— Cik grūti bija iejusties jaunajā vidē?
— Pirmais mēnesis bija pats grūtākais, jo esmu ģimenes cilvēks. Sākumā nevienu nepazinu, bet tas ļoti ātri mainījās. Viena no būtiskākajām atšķirībām starp Latviju un ASV ir cilvēku labvēlīgā attieksme — cilvēki tur ir ļoti sabiedriski, izpalīdzīgi, atsaucīgi un laipni. Uzskatu, ka viņu dzīves līmenis ir augstāks, jo viņi palīdz cits citam. Protams, algas ASV ir lielākas, bet īres maksa un ēdiens — dārgāks. Tāpat mani pārsteidza laika ap­stākļi. Bija grūti pierast pie augstās temperatūras un sutīgā gaisa.
Kamēr mācījos universitātē, bija ļoti grūti atrast laiku, lai ceļotu un apskatītu interesantas vietas. Strādāju pusslodzes darbā, mācījos, spēlēju volejbolu un gāju praksē, lai iegūtu jaunu pieredzi. ASV cilvēki attālumu nemēra kilometros, bet gan stundu skaitā, jo viss atrodas vairāku stundu brauciena attālumā. Šī gada jūnijā devos uz Floridu. Tā kā man patīk saule un okeāns, brauciens uz Floridas štatu un laiks, ko pavadīju pie okeāna, bija neaprakstāms. Baltās smiltis, gaiši zilais ūdens un augstā gaisa temperatūra sniedza visu nepieciešamo, lai brīnišķīgi atpūstos.
— Kādi ir tavi nākotnes sapņi un ieceres?
— Sapņiem jābūt lieliem, tāpēc mani nākotnes sapņi ir saistīti ar konkrētas problēmas atrisināšanu. Kopš atgriezos no ASV, esmu sākusi aizrauties ar vispārējo fizisko attīstību — trenējos trīs līdz četras reizes nedēļā. Protams, neaizmirstu arī par volejbolu, bet ir grūtāk atrast vietas, kur trenēties. Treneris Aivars Pekmans ļauj trenēties gan pie jaunajām meitenēm, gan pie vīriešiem, bet pēdējos gados mani vairāk saista pludmales volejbols. Talsos ir grūti atrast vietas, kur visa gada garumā būtu iespējams trenēties pludmales volejbolā, līdz ar to viens no maniem sapņiem ir saistīts ar šīs problēmas atrisināšanu. Tāpat es vēlētos pielietot ASV gūto pieredzi kā trenere. Metodes, kādās jaunieši un bērni trenējas ASV, atšķiras.
— Kas tevi šajā sporta veidā visvairāk aizrauj?
— Tās ir izjūtas brīžos, kad tiek iegūts skaists punkts vai izcīnīta bumba. Volejbols man palīdz relaksēties un aizmirst par visām nedienām un raizēm. Ar šo sporta veidu sāku aizrauties pirms 12 vai 13 gadiem. Sākotnēji kopā ar brāļiem un māsu spēlējām bumbu mājās, bet pēc tam sāku trenēties pie Jāņa Krūmiņa. Viens no maniem lielākajiem sasniegumiem ir iekļūšana Latvijas volejbola izlases sastāvā. Izjūtas brīdī, kad saņēmu zvanu no Latvijas Volejbola federācijas, bija neaprakstāmas. Darbs, ko ieguldīju treniņos, atmaksājās, bet ar to viss nebeidzās. Nebija viegli apvienot skolu ar izbraukuma spēlēm un Latvijas izlases nometnēm, kas notika Murjāņos un Rīgā. Brīvdienu un brīvlaiku man nebija, bet tagad varu droši teikt, ka tas viss bija tā vērts. Tās ir atmiņas un pieredze uz mūžu.
— Kā tava ikdiena izskatās šobrīd?
— Pēc tam, kad atbraucu mājās no studijām ASV, mani uzrunāja Talsu Kristīgās vidusskolas direktore Inguna Gruzniņa, un sāku strādāt skolā. Sākums nebija tas vieglākais, bet ar ģimenes, kolēģes Ginitas un audzināmās klases vecāku atbalstu un atsaucību pirmais mācību gads noslēdzās veiksmīgi.
Patīkamākais šajā darbā ir bērnu prieks. Tas atspēko visu. Grūtākais ir veidot tādas stundas, lai bērniem nebūtu garlaicīgi. Kā angļu valodas skolotāja varu teikt, ka stundās ir ļoti svarīgi būt aktīvam un daudzveidīgam. Bērniem katra stunda jāpasniedz kā piedzīvojums, tādējādi viņi labāk apgūs mācību vielu un skolotājam būs retāk jāaizrāda.
— Kāda tu kā skolotāja esi?
— Es gribētu teikt, ka esmu ļoti mīļa un līdzjūtīga, bet to vislabāk varētu pateikt manas audzināmās klases bērni un viņu vecāki. Man ir ļoti svarīgi radīt prieku. Bērniem ir nepieciešams redzēt, ka skolotājs pamana katru un ka katrs ir mīlēts. Mācu mīlestību gan stundās, gan brīžos, kad jāatrisina kādas nesaskaņas. Lai arī kā man ir gājis iepriekšējā dienā vai pirms darba, ieejot skolā, mēģinu aizmirst visu negatīvo, sniegt prieka un laimes izjūtu jau no paša rīta. Skolēnu diena ir atkarīga no tā, kā skolotājs iesāks dienu un kāds būs viņa garastāvoklis. Viens no skolotāja galvenajiem uzdevumiem ir ieviest ko tādu, kas bērnus aizraus, izkrāsos viņu dienu un ieintriģēs nākt uz skolu.