Mieru, tikai mieru…!

Viedokļi

Jo ilgāk strādāju «Talsu Vēstīs», jo vairāk ikdienā nākas dzirdēt dažādu iedzīvotāju sūdzības un vērot «politiskā ķēķa» darbības. Kad tuvojas vēlēšanas (gan pašvaldību, gan Saeimas), tas notiek pastiprināti. Sociālajos tīklos labāk nebāzt galvu vai uz visu skatīties ļoti piesardzīgi, jo liela daļa izplatītās informācijas nav patiesa vai kāds fakts tiek apspēlēts tā, ka tur nekas vairs nav palicis no sākotnējā. Un apbrīnu visnotaļ izraisa fenomenāli interneta komentāri gan no valsts amatpersonu, tajā skaitā Saeimas deputātu kandidātu, gan no iedzīvotāju puses. Cik gan bieži nav nācies nošūpot galvu, nodomājot: ārprāts, zeme atveries…
Lai arī cik daudz negatīvā virmo apkārt, jāsaņem kopā visi spēki, lai «nepavilktos» tam visam līdzi, un jāapvelk sev apkārt sava veida «kupols». Vēlos dalīties ar ļoti gudras, ar īpašām spējām apveltītas, jaunas sievietes Agneses Ziediņas vārdiem: «Noteikti izvairieties no visa negatīvā. Jo, kā vēsta sen zināmas un senas gudrības, tad negatīvais projicē negatīvo, un tāpat notiek ar visu pozitīvo. Ja kāds jūs ir apvainojis, tad noteikti nevajag sevī krāt dusmas un naidu. Tas viss bumeranga veidā atgriezīsies atpakaļ atkal un atkal. Tā jūs mūžīgi mētāsiet šo bumerangu no cilvēka uz cilvēku, un brīnīsieties, kāpēc cilvēki pret jums tā attiecas. Paturiet prātā vārdu «bumerangs», un viss taps skaidri kā dienā. Tā vietā, lai visapkārt mētātu ļaunumu, atveriet sirdi un prātu gaišām domām un emocijām. Ja kāds dara pāri, tad zināt, šis cilvēks visdziļākajā būtībā ir nelaimīgs. Jūsu spēkos ir to mainīt. Padodiet tālāk Visuma mīlestības enerģiju. Sūtiet šim cilvēkam visu labo, skaistas domas un emocijas. Laidiet sev garām visu negatīvo. Vizualizējiet, kā garām traucas negatīvās enerģijas lādiņš, jūs neskarot, jo esat ieskauti baltā enerģijas laukā. Jo vairāk kāds aizvaino, jo spēcīgāk viņu mīliet. Un jūs pamanīsiet, kā viss mainās!»
Nezinu, vai tā ir tikai sakritība, bet pēdējā laikā aizvien biežāk uzzinu vai lasu par cilvēkiem, kuri ir garīgi ļoti attīstīti, un viņi apgalvo, ka daļa sabiedrības sāk «atmosties». Izvērtē dzīvi, maina uzskatus un dzīvesveidu, meklē būtisko, cenšas rast mieru un balansu savā dzīvē. Iespējams, līdz tam nonācis, jo daudzi no mums skrien kā vāveres ritenī. Kā iepriekšējā laikraksta numurā rakstīja kolēģe, tā ir mūsu sabiedrības slimība, ar diagnozi «nav laika». Bet kam mums nav laika? Izvērtējam prioritātes, dziļi ieelpojam un izelpojam, skaitot pie sevis kā mantru: «Mieru, tikai mieru…» Un atcerēsimies, ka nevajag meklēt vainīgos par to, kā dzīvojam, jo savas dzīves noteicēji esam tikai un vienīgi mēs paši. Un nevis valdība, priekšnieks vai kaimiņu tante. Un, ja jūti sirdī tādu kā urdoņu, kādu impulsu par to, ko ļoti vēlies paveikt vai mainīt, tad ātri sāc to darīt, pirms pieslēdzas smadzenes ar simtiem «bet». Cik gan ļoti pēdējo gadu notikumi, kad Mūžībā devušies vairāki mīļi cilvēki, man ļāvuši saprast, ka dzīve ir ārkārtīgi īsa un tā ir jādzīvo sev, nevis kādam citam.
Agnese arī skaidro, ka karmu un likteni var uzvarēt ar lielu ticības spēku. Ticības spēku galvenokārt par sevi. Mēs, cilvēki, tiešām ticam daudz par maz. Šaubas ir tās, kas neļauj, traucē, kavē īstenoties mūsu dzīvē tādiem notikumiem, kurus vēlamies pieredzēt. Pat ja uzskatām, ka ļoti ticam, ļoti vēlamies. Ja paanalizē detalizētāk, tad redzams, ka tomēr līdz galam, līdz pašam «kaulam» neesam noticējuši.